Vina Dzivo Zemak

Istabā tik pārvalks un segas,
Viss samests stūri un liekas tik baigs
Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo
Krūtīs šodien rādās tik lieks, kā
Sniegs, ko vasarās nomaina pērkons un lietus.
Vien tas, kas mierina un balsta,
Dod spēku dzīvot, ir pārliecība, ka

Viņa dzīvo zemāk

Viņa nezin ne krievu, ne vācu,
Viņa nezin neko
Un sienas, kas to apskauj jau divdesmit gadus
Kā necaursitams mūris nemainās nemaz
Tik maz ko no viņas var prasīt
Vēl mazāk viņa var atbildēt
Tik neprātīgas acis, kā
Visu saprazdamas saka: “Es samierinos”

Viņa dzīvo zemāk

Es neesmu viņu redzējis gadu vai divus
Vai piecus vai divdesmit trīs
Mainās adreses, ielas, pilsētas,
Valstis, planētas, visums – telpa un laiks
Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo
Krūtīs atkal rādās tik lieks
Vien tas, kas mierina un balsta,
Dod spēku dzīvot, ir atmiņas, ka

Viņa dzīvo zemāk