Suburbija

Vēl, Ещё
Tik daudz столько есть ir manī tā
Par ko ar Tevi spriest, за что с тобой
Tik ļoti, ļoti daudz, bet Tu vienmēr izvairies.
Un kad mans mērs ir pilns,
Pat pāri malām iet,
Es ļoti lūdzu: “Mani nekaitiniet,
Bet saprotiet, un piedodiet, ja nevariet”.
Jā,
Un tad es saku: “STOP,
Man visa kā ir gana, iet visi mani pulksteņi, un visi viņi zvana,
Es jūtos nu tik labi,
Kā juties nav neviens, vien Tavas skumjās acis mani
APBĒDINA”.
Es apstājos, es kautrējos
Tev pieiet klāt, ar Tevi parunāt.
Es necīnos, es atsakos,
Tevi mierināt, pie sevis pieradināt.